Brauciens uz Hanoveri

Mēs bijām Hanoverē! Kārtējais bezmaksas ekskursijas brauciens ar mūsu studnetu karti un kārtējā ĻOTI skaistā pilsēta, kas ir jāredz pavisam noteikti!

Pirms nokļūšanas Hanoverē diezgan izmisīgi mēģinājām sakontaktēties, ar kādu, kas varētu mums izrādīt pilsētas skaistāko un labāko pusi. Pirms nokļūšanas Hanoverē mums tas vēl nebija izdevies, bet atšķirībā no Hamburgas, šī pilsēta ir gatvojusies tūristu uzņemšanai! Informācijas centrā var dabūt karti, kur iezīmēts maršruts, pa kuru ejot var apskatīt visu, kas noteikti jāredz, un priekš ‘īpaši attapīgiem tūristiem’ visā vecpilsētā redzama sarkana līnija, ar cipariem vietās, kur būtu jāapstājas!

Kas pēc šādas kartes iegūšanas tomēr satikām savus topošos gidus Cīmuru, Juri un Mārtiņu, mums tika pateikts, ka pa šo maršrutu ejot tikai ‘dumjie tūristi’ un mēs jau nu tur neiesim. Tā nu pa sarkano līniju negājām, tomer redzējām tik pat kā visu un vēl vairāk! Tāpēc ļoti LIELAIS paldies par vadāšanu un iztēles pilnajiem stāstiem no mūsu gidu puses!

Ko var redzēt Hanoverē? Hanoverē ir ļoti skaista vecpilsēta, kas nav pārāk veca, jo 2. Pasaules Kara laikā tika nobombardēts tik pat kā viss, un tomer var redzēt ļoti skaistas baznīcas, divus (jauno un veco) iespaidīgus rātsnamus, jaunajā rātsnamā noteikti jāieiet arī iekšā (bezmaksas), tur redzams pilsētas maketi, kas laika gaitā mainījušies. Pilsētā var redzēt arī vienkarši skaistus tiltiņus, mājas, kā arī ezeru, pa kuru tā vien gribas kā pabraukāt ar izīrējamu laiviņu un pie kura ir tik fantastiski pasēdēt un nedarīt neko, kā arī universitāti, uz kuru, pēc Aivja teiktā, skatoties, liekas, ka esi Harvardā! Un tam visam tik fantastiski piederās stāsti par senajiem laikiem, par to kā bijis, kapēc bijis un kas noticis!

Hanoverē vēl ir arī zoodārzs, kas esot tā vērts, lai to apsaktītu. Zoodārzā esot jāpavada tik pat kā visa diena, tapēc to atstājām ‘nākamai reizei’. Tas esot īpašs ar to, ka visbiežak liekas, tie dzīvnieki vispar nav krātiņos! Varot braukt pa upi un vērot dzīvniekus abās pusēs gluži kā safarī. Par to gan neko vēl nezinu, bet esam nolēmuši, ka noteikti brauksim!

Pavadījām fantastisku dienu un braucot atpakaļ jutām tik ļoti patīkamo nogurumu!

Tāpēc pilnīgi noteikti, šī ir pilsēta, kas vienkrasrhi IR jāredz!

Visas bildes no brauciena redzamas te: http://www.flickr.com/photos/7738724@N03/ (diemžēl ačgārnā secībā)

Bildē redzams Hanoveres jaunais rātsnams.

Brēmene streiko

Šķiet, ka Brēmenē ir ļoti populāri streikot, būt ar kaut ko neapmierinātam un censties izcīnīt labāku dzīvi! Universitātē pat ir speciāls plakāts, kurā vēsta par to, kurā dienā par ko jāstreiko. (Es pat nebrīnītos, ja vijniem būtu arī speciāls kantoris, kas ar to vien nodrabotos, kā rīkotu streikus!)

Bet stāsts ir par vienu konkrētu – ļoti jauku streiku, kurā arī mēs (draudzīgais pulciņš no LV) piedalījāmies!

Streika iemesls, ir finansējums universitātei, ko Vācijas valdība taisās stirpri samazināt. Un samazināt tik pamatīgi, ka daļa profesoru butu jāatlaiž un daļa studiju programmu jāslēdz, kā arī taisās ieviest maksas studijas, kas pagaidām Brēmenei ir kaut kas pilīgi jauns un absolūti nepieņemams!

Bet daudz interesnatāks par streika iemeslu ir streika forma – streikošana nevis izpaudās, kā nestrādāšana vispār, bet strādāšana tā, lai visi redz, cik svarīgas ir lekcijas un kā notiek visdažādākās nodarbības! Tajā kokrētajā dienā visas lekcijas notika vecpilsētas centrā! Ierodas profesoras ar saviem studentiem, atrod vietu, kur piesēst (uz zemes, trepītēm vai kā citādi). Dažiem čaklākajiem ir līdzi tāfeles, izdales materiāli, citi zīmē, citi ir paņēmuši līdzi vārtus un spēlē futbolu!

Skats diezgan interesants un iespaidīgs! Pasniedzeji gan ir apbrīnas verti, jo strādāt, kad gar tāfeli visu laiku šurupu un turpu dodas cilveki, acīs spīd saule un studenti nav spējīgi koncentrēties vispar, noteikti nav viegli!

Arī mūsu lekcija ‘Order Theory’ notika ārā, profesors bija īpaši gatavojies, uz zemes zīmējām režģi, cilvekus izmantojām par elementiem un pētījām dažādus sakārtojumus un attiecības! Nedaudz vēlāk mums ‘atripināja’ arī tāfeli!

Pasākums vienkarši super! Diez vai arī Latvijā kaut kas tads butu iespejams?

Bildē redzam futobla spēli (nav pats veiksmīgākais kadrs, un tomer…) 

Mūsu draudzīgais matemātiķu pulciņš un uz zemes redzams arī režģis!

Mūsu profesors, tāfele un uz zemes režģis!

WERDER

Kādas ir vidusmēra Latvijas meitenes domas par futbolu? Man nav ne jausmas!

Kādas ir manas domas par futbolu? Līdz šim par futbolu domāju stipri vienaldzīgi – kaut kas jau notiek, bet nu uz mani tas noteikti neattiecas!

Tikai esot šeit Bremenē, esmu sapratusi kāda milzīga brālība ir futbola fani! Brēmenei ir sava futbola komanda, laukums, atbalstītāji – viss kā pienākas! Dienās, kad notiek spēles – milzīgas ļaužu masas virzās garām manai mājai stadiona virzienā. Pārsvarā tērpušies zaļi-baltā (komandas krāsas), vai vismaz ar zaļi-baltām šallēm, un tas nekas, ka ārā ir karsts!

Šeit viss grozās ap futbolu, cilvēki pie galda tusiņā pārspriež par līgumiem, spēlētājiem, kas pāries no komandas vai atnāks, par to, kā būs, kā spēlēs, vinnēs vai tomēr nē.

Un ir pilnīgi skaidrs, ka tajās dienās, kad Brēmene uzvar, ejot uz mājām nav jābaidās! Visi ir draudzīgi – visus vieno futbols!

Arī profesors, ar kuru runājām par macību priekšmetiem, izvēlēm, obligāto un ne obligāto, sarunas beigās pēkšņi atplaukst un jautā: ‘Vai arī jums patīk futbols? Vai jums ir biļetes uz spēli?’ un tad saruna pievēršas biļešu izpirkšanas jautājumam un uzvarām, un zaudējumiem.

Un pilnnīgi noteikti, ir apbrīnas vērti tie daži līdzjūtēji, kas ir ieradušies līdzi pretinieku komandai, un, piemēram, ģērbušies nevis ierasti zaļi baltājā, bet spilgti sarkanā krāsā. Pat man ir skaidrs, ka tādi izlēcēji, nu, vienkarši uzprasās uz kašķi!

Tā nu nav jābrīnās, ka kāds uz sava jumta ar zaļiem daktiņiem izveidojis tik pazīstamo Werder simbolu. Līdzīgi, mēdz parādīties arī zālītē ‘izcirpti’ simboli, un neiztrūkstoši vismaz viens veikals katrā kvartālā, kur var iegādāties visu, sākot no zobu birstītes ar Werder simobliku un beidzot ar ierastajām šallēm un krekliem!

Riteņbraukšana

Bremenē, kā jau daudzās valstīs, parvietošanās ar riteņiem tiek visādi sekmēta un veicināta – tik pat kā visur ir riteņbraucēju celiņi, uz kuriem neviens gājējs neiedrošinās kāpt. Kā arī riteņbrauceju tiesības vienmer tiek ievērotas, un tas ir pilnīgi O.k., ja kāda tante minās pa priekšu tramvajam, neviens nekur nesteidzas un viss ir kārtībā.

Un, laikam, tieši tāpēc, ka ar divriteņiem braukt viņi sāk jau ļoti agrā bērnībā, vizinoties sēdeklītī kopā ar mammu vai tēti, tad pieaugot divriteņi vairs neliekas interesanti. Tā nu te uz ielām var novērot dažnedažādus riteņu veidus.

Uz ielām ir redzami tādi brīnumi, kā divvietīgs ritenis, kad viens sēž aiz otra un katram ir savi pedāļi (zinu, ka maniem vecvecākiem tāds mētājas sienaugšā – vienmer esam smejušies, ka mūsdienās jau ar tādiem nebrauc – izrādās, ka brauc gan!). Ļoti populāra ir arī bērnu vilkšana tādās, kā slēgtās piekabītēs aiz riteņa. Pagaidam esmu noverojusi vel arī dažus citus riteņu veidus, bet nav ne jausmas, kā tos varētu aprakstīt!

Bet visinteresantākais, ka ir ieverojams skaits vienriteņu! Visbiežāk gan uz tā ir kādi berni, kas turās pie mammas rokas, bet ir arī tādi, kas vienkarši ņem savu vienriteni un brauc uz veikalu, it kā tā būtu visparastākā nodarbe!

Vai kādam ir kādas idejas, kapec vācieši braukā ar vienriteņiem? Vai tiešam tie visi ir jaunie censoņi, kas trenējas, lai kļūtu par cirka māksliniekiem?

Lieldienas Brēmenē

Lieldienu svinēšana Vācijā, kā izrādījās atšķiras no mums pierastās svinēšanas Latvijā.

Lai gan svētki bija jau kādu laicņu atpkaļ, par Lieldienu tradīcijām Vāczemes ziemeļos, lasiet te: www.onkulis.com

Hamburga

Vakar, beidzot, izamantojām savu braukšanas karti – devāmies bezmaksas ekskursijā uz Hamburgu. (Šī brauciena oficiālā maksa ir 23 eiro vienā virzienā).

Ar ko jums asocieejas Hamburga? Man likās – parasta vidusmēra pilsēta, kurā gan jau, ka ir kaut kas skaists, bet nekas pārāk īpašs. Izrādījās, ka man nav taisnība – Hamburga ir ļoti liela (apmeram 2 milj. iedzīvotāju), interesanta un arī skaista pilsēta! Pilnīgi noteikti iesaku to apskatīt, tikai – tikai ir jāzina ko skatīties. Tāpēc arī šeit, internetā, izsaku ļoti lielu pateicību par sirsnīgo uzņemšanu un sagaidīšanu Katjai, kas ne tikai rādīja un stāstīja mums ievērojamās vietas, bet arī uzaicināja pie sevis un cienāja ar visgaršīgākajām pusdienām, ko esam ēduši Hamburgā!

Bet īstenībā maz ticams, ka bez pieredzējuša hamburgieša, mes butu atraduši un uzzinājuši par visiem apskates objektiem! Pirmkārt jau, Hamburga atšķiras no citām pilsētām ar to, ka Hamburgai nav vecpilsētas, ir dažas vecas baznīcas, bet tas arī viss, jo kaut kad 19. gadsimtā viss esot nodedzis. Kaut ari, protams, ir jāredz atjaunotais – milzīgais rātsnams, ezers ar jahtām (ko mes nepaguvam apskatit!) un arī baznicas, viena no tām atstāta pus nodegusi, kā piemineklils bojā gājušajiem (līdzīgi kā baznīca Brelīnē).

Hamburga ir ostas pilsēta, jautājums tikai vai osta iecelta pilsētā, vai tomer pilsēta ostā! Esot Hamburgā ir ļoti prātīgi iegādāties dienas biļeti (velams grupai), jo viens brauciens vienam cilvekam maksā 2,50 eiro, bet dienas biļeta 5 cilvēkiem 8,10 eiro. Un izmanotjot šo biļeti ir iespējams arī pavizinaties ar kuģīti. Kuģītim ir autobusa nummurs, pieturas un tas kursē gar upes krastu – turpu un šurpu. Nav, protams, pārāk viegli starp visiem maksas kuģīšiem, kas piedāvā izbraucienus, restorāniem un muzejiem uz kuģiem, atrast īsto, bet, kad tas ir izdevies var braukt pa upi – apskatīt vienā krastā miljonāru villas un ārkārtīgi skaistus rajonus un otrā pusē industriālo ostas zonu. Šis brauciens noteikti bija tā vērts un nokopājot no kuģīša apskatījām skaistās mājas, restorāniņus un vienkarši jaukus skatus.

Vēl mēs pabijām botāniskajā dārzā, un izrādījās, ka tas ir kaut kas vienkarši FANTASTISKS!!! Var jau būt, ka vēl citur Eiropā šādi dārzi ir daudz, taču es tādu noteikti nebiju redzējusi – parkā atrdoma daudzu pasaules vietu augi. Iespaidus, protams, papildinaja magonlijas, kuras vēl pagaidām zied un ir vienkarš brinumskaisti augi, bet ieejot Ķīnas daļā redzami gan bambusi, gan arī mājiņas ar ķīniešiem tipiskajiem jumtiem! Ir TIK grūti to izstastit! Tieši tāpēc tas ir jāredz!!

Bildes no Hamburgas brauciena var apskatit te:

http://flickr.com/photos/7738724@N03/sets/72157600089761898/

Kāda ir studenta dzīve Brēmenē?

Būt studentam Brēmenē ir ļoti izdevīgi! Kā izrādījās pat daudz izdevīgāk kā citās Vācijas pilsētās. Kāpēc tā?

1. Visa pilsēta ir piemerota braukšanai ar riteņiem, ko dara 99 % no studentiem (un arī liela daļa citu iedzīvotāju). Brēmene ir atzīta par 2. riteņiem draudzīgāko pilsētu Vācijā.

2. Samaksājot reģistrēšanās maksu universitātē, kas ir 110 eiro (macibu maksas nav nevienam) savā īpašumā iegusti burvīgu ‘Semesterticket’, ar kuru vari vizināties visos Brēmenes transportos t.i. autobusos un tramvajos. Kā arī ar šo karti vari braukt uz tuvākajām pilsētām: Hamburgu, Hanoveri, Bremhaver un vēl vienu (neatceros!) pilnīgi bez maksas.

Ko mēs taisamies arī izmantot un apceļot ziemeļ-rietum Vāciju pēc iespējas vairāk!

3. Universitātē ir fantastiska ēdnīca, saukta par Mensu. Ēdienu kvalitāte un izvēle ir vienkarši fantastiska! Pie tam studentiem ir īpašas, lētākas cenas. Kas vel ir interesanti – ir divu veidu kases: pirmās, pie kurām stāv milzīga rinda, ir tās, kurās norēķinās ar skaidru naudu, un otrās, kur norēķinās ar Mensa karti. Mensa karti var iegādāties tur pat ēdnīcas informācijā pa 5 eiro un tad uz kartes ‘uzskaitīt’ sev vēlamu naudas summu. Tad visa norēkināšanās notiek pieliekot karti pie speciāla automāta un vajadzīgā naudas summa tiek vienkarši atņemta no kartē esošās! Līdz ar to pie Mensa kartes kasēm rindu nav, jo norekināšanas notiek fantastiskā ātrumā!

4. Universitātes ēkas visas atrodas vienkopus pie liela, liela parka – kurā IR ATĻAUTS sēdēt zālītē! Starp citu, šeit ir atļauts sēdēt zālītē visur, kur vien redzama zālīte (un atļauts arī lietot aklokoholu uz ielām)!

5. Universitātes ēkās ir arī vairākas kafeinīcas, kurās var iegadaties arī kaut ko ēdamu, ja nu Mensa jau ir ciet. Kā arī visādi veikaliņi ar grāmatām, frizētava un varbut arī citas lietas, ko pagaidam nav izdevies atrast!

Bet vispar vaciešiem šķiet patīk visu pēc iespējas mehanizēt, jo te var sastapt TIK daudz dažādu automātu!!! Tas, ka varetu izveidto automātu, kur nopirkt markas, nebutu nekas parsteidzošs, bet ir arī automati, kas paredzeti pudeļu nodošani. Ievieto automātā savu tukšo pudeli – durtiņas aizveras un atveras, tad izbirst naudiņa! Kā arī automāti, lai uzskaitītu naudu uz Mensa kartes – sākumā tā bailīgi bāzām automātā papīra naudu, bet tagad – uzticamies!!

Tomer visjautrākā ir iespēja tikt pie kopēšanas! Lai nokopētu ir vajadzīga kopiju karte. Diemžēl automāts, kas izdod kopiju kartes pieņem tikai monētas, bet tieši tāpēc blakus atrodas vel viens automāts, kurā vari iebazt savu papira naudiņu un pretī saņemt daudz, daudz monetiņu!

Vai nav interesanti?!

Izslavētā vācu punktualitāte!!

Šķiet, visi taču ir dzirdējuši par izslavēto vācu precizitāti gan attiecībā uz ierašanos laikā, gan arī atiecībā uz likumu un noteikumu ievērošanu. Tas ir tā pat kā visi ir dzirdējuši par frančiem, kuriem kavēties pus stundu, ir tikai normāli.

Izrādījās, ka atliek tikai atbraukt uz vāciju, lai saprastu, ka arī šis ir tikai kārtējais nepareizais stereotips! Vismaz tie vacieši (tai skaitā studenti, profesori un atibildīgās institūcijas), ar kuriem ir sanācis kontaktēties, ir pierādījuši pretējo!

Pagaidām nekas un nekur vēl nav sācies laikā, arī ne ievadlekcijas vai examens par valodas līmeni. Līdz šim arī vairākas reizes vācieši bija sajaukuši un bukletos norādījuši nepareizas tikšanās vietas! Kā arī profesors, kuru apmaiņas studentiem jāsatiek noteiktā dienā noteiktā stundā, vienkarši neatnak (pagaidam vel nezinam kapēc un kad varesim viņu satikt!).

Bet kas ir vissmieklīgākais, ka šeit saņemtajos papīros, melns uz balta stāv rakstīts, ka: ‘lekcija, kura paredzēta no 13tiem līdz 15tiem, varetu būt, ka nesāksies laikā un droši vien sāksies apmēram 15 minūtes vēlāk un visticamākais arī beigsies 15 minūtes ātrāk, tāpēc paredzamais mācību laiks varētu būt no 13:15 līdz 14:45!’

Un vai tad šie visi ‘aptuvenības’ vārdi neliek brīnīties par to kāpēc vāciešus uzskata par tik precīziem, punktuāliem un akurātiem?

Suns – ar stāstu

Nezinu kā citās Vācijas vietās, bet šeit Brēmenē ir ļoti daudz suņu. Un pārsteidzošā kārtā daudzi no viņiem ir arī pilsētas cetrā un ik pa brīdim brauc ar sabiedrisko transportu. Īstenībā pat neatceros, ka kādā tramvajā vai autobusā nebutu bijis suns! Nav īsti skaidrs, no kurienes un uz kurieni viņi ar saviem saminiekiem visu laiku ceļo, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņus braukšana neparsteidz un arī cilvekiem viņi netraucē.

Varbūt tāpēc, ka pasaulē vienīgais, labākais un skaistākais suns ir Loris (kas dzīvo ar maniem vecākiem), dzīvnieku mīlestība man galīgi nav sveša. Tāpēc es vienmer priecājos redzot kadu skaistu, prātīgu un paklausīgu, lielu vai mazu astaini!

Un tā nu esam nonākuši līdz stāstam par Suni: kādā ne pārāk siltā un ne pārāk saulainā dienā jaukā kompānijā sēdēju uz soliņa parkā, un garām ik pa brīdim viens pēc otra gāja priecīgi suņi, kas izveduši savus saimniekus pastaigā. Tā kā lielākoties viņi ir ļoti labi mācīti, tad tādiem suņu entuziastiem kā man parasti viņi neskatās pat virsū un smuki tipina līdzās savam saimniekam. Bet tad nāca viens vēl dikti maziņš, brūns suņupuika un skaidrs, ka tās bija simpātijas no pirmā skatiena (bet Loris, protams, tik un tā ir VISlabākais)! Pēc jaukas sasveicināšanās, paglaudīšanas un astes luncināšanas, suns nolēma, ka pie manis patiešām ir ļoti labi un ka te nu viņš paliks. Tad šajā notikumā iesaistījās saimniece, kas mēgināja saukt, parasutīt un pavilkt savu mīluli, bet sunim viss bija skaidrs: ‘te ir labi un es te palieku’. Pēc neilgas tielēšanās, nostrādāja visiem zināmā metode – piekukuļošana. Saimniece izteica jau iemācīto teicienu ‘blakus, sēdēt’ un suns patiešām aiztipināja, apsēdās un par smuku sēdēšanu dabūja pelnīto kārumu.

Prom ejot vēl tikai dažas reizes atskatījās un pastāvēja ar sērīgu skatu skatoties uz mani! Varbut viņš juta, ka man vajadzīgs sunisks uzmundrinājums?!

Te arii bilde ar jauko sunju puiku:

Sane

Man liekas, ka dzīvoju šajā pilsētā jau kādu mēnesi, kaut gan patiesībā esmu šeit tikai dažas dienas. Ir grūti stāstīt par lietām, kuras šķiet notikušas tik sen, kā mana ierašanās šeit. Un tomer neliels stāsts par manu dzīves vietu!

Esot Latvijā, nākošās dzīves vietas atrašana šeit Brēmene, mums sagādāja vislielākās grūtības. Sākotnēji mums (kopumā esam 5 no vienas fakultates) tika piedāvāts īrēt māju, apmeram 10 km no Brēmenes robežas Lilientālē. Mājas atrašanās vieta, ērtību trūkums un atsauksmes mūs īsti neapmierināja. Un tad, kad uzzinājām, ka mājā ir tikai 4 istabas, no kurām vienā ir divguļamā gulta, bija pilnīgi skaidrs, ka tā nebūs tā vieta, kur mēs gribētu dzīvot. Tad ilgstoši dzīves vietas mums nebija vispār, un tomer beigu beigās katrs īrējam istabiņu pie atsaucīgiem vai mazāk atsaucīgiem saimniekiem salīdzinoši tuvu Brēmenes centram (man tās ir 5 minutes ar tramvaju!).

Mana māja atrodas ārkārtīgi skaistā privāt-rindu-māju rajonā, kur dzīvošana skaitās diezgan prestiža. Manai mājai priekšā ir milzīgs, skaists Japānas ķirsis, kas man atbraucot bija (un vēl ir) viss vienos ziedos. Ķirsis redzams arī bildē, šīs lapas augšpusē. Mana istabiņa atrodas pagrabstāvā ar diviem logiem uz dārzu. Tā kā iztēlē biju iedomājusies sevi dzīvojam otrajā stāvā, tad jutos diezgan apmulsusi, taču jau esmu pieradusi un viss ir kārtībā. Istabiņa ir ne pārāk liela, un tajā atrodas vairākas veclaicīgas un interesnatas mēbeles, kā arī ļoti mīksta un liela gulta! Vienīgais, kas liekas nepierasti un ne pārāk labi – istabā ir diezgan tumšs, arī no rītiem un pa dienu, jo dārzā, uz kuru ir mani logi, aug ļoti daudz koku un gaisma netiek klāt! Jā, pie mājas ir arī dārzs, tieši tik liels, lai tajā varētu novietot dažus kokus, galdiņu, krēslus un putnu būrīti! Domāju, ka siltākā laikā vērošu putnus (jo tas ir vienīgais, ko vienmer var darīt, ja darīt nav ko) nevis no savas istabas, bet gan ērti apsedusies dārzā – Brēmenes prestižajā privat-rindu-maju rajonā!

Manas mājas saimniece – Regina, ir ļoti interesanta, laipna, bet arī īpatnēja sieviete! Atbraucot mani uz galda sagaidīja puķu podiņš, gardumi un dzērieni, kā arī viņa man gatavoja pirmās brokastis – ar sarunām un iepazīšanoss. Lieldienās man pie durvīm bija piesiets sainītis ar šokolādes olām un zaķi – tas viss ir ārkārtīgi jauki un ir skaidrs, ka viņa ļoti rūpējas par saviem īrniekiem un viņu labsajūtu. Jocīgā puse sākas tad, kad pamanīju, ka pie visām ierīcēm, durvīm un vēl šur tur ir saliktas zīmītes, kas lūdz, aizliedz, iesaka un atgādina darīt kaut ko, nedarīt to un to! Regina raksta zīmītes arī saviem īrniekiem, tā – man atbraucot uz galda bija zīmīte ar ‘Hello Sane, ….’, līdzīgi man pie durvīm tika pielīmēta zīmīte (kamer mazgajos) par gatavām brokastīm.

Un, jā, viņa, un arī citi, patiešam raksta manu vardu ‘Sane’, jo vācu valodā pateikts ‘z’ tiek rakstīts, kā ’s’. Savas mājas saimniecei jau pirmājā dienā teicu, ka pareizi būtu rakstīt ‘Zane’, un tomēr nekā. Noklausījās, teica ‘OK’, un vēljoprojām uz visām zīmītēm turpina rakstīt ‘Sane’.

Vāciešiem ir vārds, ko izrunā ‘zāne’ un raksta ’sahne’, kas tulkojumā nozīmē ’saldais krējums’, tapec jau pie manas ienākšanas Regina teica, ka man esot ļoti garšīgs vārds! Bet es tomer ceru, ka citiem vāciešiem tā nav pirmā doma dzirdot manu vārdu!