Kur paliek “Labdien”?

Kādu brīdi esmu jau atpakaļ no tālās Vāczemes, un tagad šķiet es varētu veidot vēl vienu blogu, kurā aprakstītu “dīvainās Latvijas parādības”

Pēc kāda laika nodzīvošanas svešatnē patiešām ir lietas, kas liekas stipri jocīgas.

O.k., daudzi cilvēki runā latviski – tā tam patiešām vajadzētu būt un pirmajās pāris dienās pie tā patiešām var atkal pierast. Bet kāpēc cilvēki nesveicinās? Nekur un nekad? Var jau būt, ka vācieši nedaudz pārspīlē ar pieklājības jautājumiem, bet tomēr - vai tad tik grūti ir pateikt “sveiki”, “labdien”  un “visu labu”?

Tā nu – tikai pieraduma pēc - es sveicinu visus. Pasveicinu, un tad attopos, ka Latvijā taču tā neviens nedara! Tā nu jau apmēram nedēļu sveicinu visas pārdevējas, no kurām dažas īgni atbild, dažas apjūk, klusē un skatās, kā uz jocīgu. Sveicinu kiosku tantes, bet vissmieklīgākais – dažas reizes esmu pasveicinājusi arī konduktorus. Pasveicinu un attopos – ārprāts – TĀ, patiešām neviens, taču nedara!

Bet kāpēc ne?

Un apmūlsums konduktoru sejās, kas redzams pēc pavisam parasta “sveiki” vai “labdien” ir diezgan unikāls!

Hamburg – Liepaya

Kādus tik jaunumus neizdodas uzzināt!!!

Izrādās AirBaltic jau kādu laiku (apm. mēnesi) lido no Hamburgas uz Liepāju! Var jau būt, ka Latvijā tas vairs nav jaunums, bet es te svešumā esot, par to neko nezināju! Man patiešām liekas, ka tas ir vienkārši fantastiski!

Kad man vācu valodā stāstīja, ka esot no Hamburgas lidojuši uz Liepāju – man likās, ka es laikam kaut ko nesaprotu! Nomainījām valodu uz angļu – un patiešām – izradās jauns lidojums!

Vēl vairāk cilvēkiem iespēja nonākt Latvijā un apskatīt, kā tad, tur pie mums izskatās!   Pie tam lidojums nemaz nav dārgs – turp & atpakaļ var aizlidot pa 50 eiro!

Hamburgas strūklakas

tad nu beidzot mans mīļākais fotogrāfs (www.onkulis.com) ir uzrakstījis par Hamburgas strūklakām! Tā ir vieta, kas Hamburgā noteikti jāredz, bet parsteidzošā kārtā pat liela daļa ‘vietējo’ par šo pasākumu neko nezina.

Par Hamburgas strūklakām lasiet te: http://www.onkulis.com/2007/06/24/udens-gaismas-un-muzikas-sovs-hamburga/

Parks, kurā notiek šis unikalais pasakums katru vakaru saucas Planten und Blomen, un ir apmeram 15 minušu gajiena attālumā no Centrālās stacijas! Tāpēc, ja nu jums sanāk būt Hamburgā – noteikti apskatiet!

Beidzot pa īstam!!!

Beidzot tas laiks ir pienācis! Ir vasaras vidus un patiešām un pilnīgi nopietni ir jāmācās!

Tā, šajā nedēļas nogalē ir jātop referātam – par izcilā krievu matemātiķa Jegorova (ko viņi spītīgi turpina saukt par Egorovu) dzīvi un darbiem!  Esmu savākusi dikti daudz pieejamās informācijas gan par viņu, gan par to laiku vispār. Žēl, ka viņš izrādās runājis pretī Padomju varai, līdz ar to viņu piemin tik maz, cik nu maz tas vispār ir iespējams, ja cilvēks nodibinājis 20.gs vienu no ievērojamākajām krievu matemātikas skolām!

Šķiet ka tik nopietni cenšos pirmo reiz, lai uzrakstītu referātu. Labi vismaz, ka ārā līst lietus un ir apmācies! Ja spīdētu saule, tad sevi vispār nevarētu piespiest kaut ko darīt!  Kaut gan referāta rakstīšanai ir arī sava labā puse, man uz nedēļas nogali (un vēl mazliet) ir ‘datoriņš’ Līdz ar to varu klausīties kaut ko daudz labāku par vācu radio, kā arī izklaidēties rakstot e-pastus un pētot internetu!

Lai jums forša nedēļas nogale!

Banach fixpoint theorem

Šodien bija patiešam interesanta lekcija (lai arī pēdējās naktis nav gulēts pārāk daudz )

Uzzināju, ko dara Banaha fiksēto punktu teorēma. Doma ir pavisam skaidra: Ja uz zemes noliek pasaules karti, tad šajā kartē noteikti būs viens punkts, kas sakritīs ar to vietu, kurā šī karte atrodas!

Būtu patiešam labi, ja visas matematikas teorēmas vartu tik skaisti pastāstīt!

Šodien Brēmenē ir ārkārtīgi karsts (zinu ka naktī bijis +20), tapec mūsu pasniedzējs (tas foršais no Dienvidāfrikas) ierosināja uztaisīt pauzi un aiziet visiem uz blakus ēku pēc saldējuma!

Ja nu kādu interesē Banaha teorēma, tad vairāk informacijas var atrast te: http://en.wikipedia.org/wiki/Fixed-point_theorem

Tēvu diena

Tas taču vienmēr ir licies tā nedaudz negodīgi, ka mums latviešiem ir Māmiņdiena, bet Tētu dienas nav! Bet vācieši, kā jau ļoti pieklājīga un akurāta tauta, ir padomājuši pat par to!

Tāpēc Vācijā 4 dienas pēc Māmiņdienas tiek svinēta Tēvu diena, kas ir arī oficiāla valsts brīvdiena! Tēvu dienai par godu tiek rīkots riteņbraukšanas pasākums. No sākuma sapratu, ka tēvi bruc kopā ar saviem bērniem, tādējādi izbaudot skaistu dienu un laiku kopā, bet….

Izrādījās, ka brauc tikai tēvi – tāds kā tēvu tusiņš, un pasākuma ideja ir kaut kur aizbraukt un iedzert aliņu. Bet no pa radio stāstītā sapratu, ka šādās Tēvu dienās uz ielām esot stipri daudz iereibušu riteņbraucēju (diez kāpēc?!). Tāpēc policija šogad pārbaudījusi alkohola līmeni asinīs riteņbraucējiem un par braukšanu stipra dzēruma pakāpē draudējusi pat autovadītāja apliecības atņemšana.

Stereotips

Esmu nonākusi līdz kārtējam stereotipam, kurš pārmaiņas labad ir izrādījies pilnībā patiess! Ārzemniekiem un tai skaita vācieši ir ārkrārtīgi dīvaina izpratne par labu tusiņu (pasākumu). Pilībā izdevies vakars aprobežojas ar atrašanos, kādā lielam cilvēku skaitam pārāk mazā telpā, milzīgu troksni (tādu kurā nevar dzirdēt mūziku, kas it kā skanot) un alkohola lietošanu. Un pēc šāda vakara, kur esi mēģinājis iekliegt otram ausī savu sakāmo, viņi parasti dodas uz klubu. Bet diemžēl tas ne ar ko īpaši daudz neatšķiras – deju grīd ir tik maza, ka visi cilvēki stāv viens otram tuvu piespiedušies, iedzer un runājas – atkal mēģinot pārkliegt mūziku, kuru pārmaiņas pēc var dzirdēt! Bet nākošā rītā viņi satiekoties priecājas par labi pavadīto vakaru – nakti.

Pēc dažu šādu pasākumu apmeklēšanas bijām pilnībā atmetušas domu par foršu padejošanu un dejošanu vispār. Pieminēšanas vērts ir arī 1. maija sagaidīšanas pasākums pie upes, uz kuru aizejot, patiešām likās, ka esam nonākušas ļaunākajos murgos. Cilvēku ārprātīgi daudz, visi jaunieši piedzērušies un ātrā palīdzība kādu aiznes uz nestuvēm.

Tomēr, kas meklē, tas arī atrod!!! Pavisam nesen bijām uz klubu ‘La Habana’ – un tik forši dejojama mūzika, vieta un patīkama atmosfēra – bija patiešam parsteigums! Tiesa gan klubs atrodas stacijas ēkā, un ir dzirdēts arī tads teikusm, kā ‘I’ve always wondered who are the strange people who go there!?’ Bet tas jau netraucē, vai ne?

Tā, patiesi priecājamies par jauko vietu un taisāmies to apmeklēt vēl un vēl!

4 pilsētas trīs dienās – Itālija

Spontānās idejas ir vislabākās – tā arī šoreiz izrādījās pilnīga taisnība. Pirms došanās ceļā zinājām tikai, ka esam nopirkuši biļetes turp un atpakaļ uz Florenci, un ka divas no trim naktīm gulēsim hosteļos! Bet katrs no 14 braucējiem jau, protams, bija pirms tam pasērfojis internetā un tā – salikot visas idejas kopā, mums izdevās fantastisks ceļojums!

Mums doto 3 dienu laikā paguvām apskatīt 4 skaistākās Toskānas pilsētas.

Tā kā lidosta, uz kuru lido Ryanair ir Pisā (kas atrodas apmeram 1,5 h brauciena attālumā no Florences) , tad skaidrs, ka sākām ar Pisu. Bildējām tradicionālās tūristu bildes ar šķībā torņa stutēšanu:

Lai gan nekā daudz vairāk par šo torni Pisā patiešam nav, toties guvām pirmo ieskatu par Itālijas pilsētām, trakiem autobraucējiem, cilvēkiem ar emocijam, netīrību un šaurām ieliņām.

Tālāk mūsu ceļam bija jāved uz Florenci (kā nekā ar somām uz pleciem un nebutu slikti piestāt hostelī), bet radās fantastiska ‘ašā ideja’, ar mazu līkumiņu apskatīt senu pilsētu Luccu (italiski Lucca – varbut latviski butu jaraksta Luka?). Savukart pēdējā ceļojuma dienā tik pat negaidīti nolēmām aizbraukt uz Sienu (varbut latviski Sjennu?). Abas šīs pilsētas ir vienkarši fascinējošas – vecpilsētai apkārt saglabājies tukstošiem gadu vecs romiešu mūris, tāpēc karte šajās pilsētiņās tā īsti nemaz nav vajadzīga. Iēj mūra iekšpusē un staigā, kur vien acis rāda. Abās šajās pilsētiņas saglabājušās ļoti skaistas un loti senas baznīcas, kā arī amfiteātri. Mana izpratne par amfiteātri ir nedaudz savādāka, bet šeit par tādu sauc speciālu laukumu, kuram visriņķī saceltas mājas. Un laukumā neiztrūkstoši ir daudz jauku kafeinīciņu, kurās pasēdēt un nobaudīt īstas itāļu picas un labu vīnu! Siena ir arī ārkārtīgi kalnaina – mazās, šaurās ieliņas iet uz augšu un uz leju.

Lielāko daļu laika mēs, protams, pavadījām mūsu gala mērķī Florencē. Un patiesībā tās fantastiskās ēkas, baznīcas, arhitektūra, skulptūras, tilti un emocijas patiešām nav izstāstāmi. Tas vienkarši ir jāredz un redzēt to pilnigi noteikti ir vērts!

Bet var mēģināt izstāstīt mūsu piedzīvojumus ar tempermentīgajiem itāļiem, jaukos vakarus un fantastiskos saldejumus.

Tatad viss sākās ar meginajumu ‘iečekoties’ viesnīcā. Tā kā Gōgle map mūs bija nedaudz piemānījis un kartē parādījis ne īsto atrašanās vietu, tad bijam ļoti priecīgi atrodot, kur tad galu galā musu hostelis atrodas (tikai 15 minušu gajiena attālumā no pašas centrālās baznicas). Bet ieejot hostelī mūs sagaidīja sakotnēji ļoti laipns itālis, kurš pec sasveicinašanas, stāvot koridorā, paziņoja: ‘dodiet, lūdzu, visas savas pases man, uzgaidiet 10 min, tulti bušu atpakaļ’ un to sakot rokā žvadzināja atslēgas. Man prātā uzplaiksnīja visi tie stasti, par ‘nekad nedodiet savas pases’ un ‘tevi pārdos kā lelli’, tapec jautāju viņam kāpēc musu pases viņam ir vajadzigas (hotļos taču vajag tikai vienu pasi, un neviens nekur prom ar to neiet). Tajā brīdī mūsu sagaidītājs kļuva ārkārtīgi dusmīgs, bļāva, ka ja mēs negribot te dzīvot, tad redz kur ir durvis un varat iet. Kad pēc nelielas stīvēšanās, kur meginaju uzzinat kapec man taisās paņemt pasi un kaut kur ar viņu doties, to tomer iedevu, itālis neapmierināti konstatēja, ka tad ‘šādi esot latvieši’. Tā bija fantastiska iepazīšanās ar itāļu temperamentu, kas var mainīties ārkārtīgi strauji! Ar pasēm viss beidzās labi, tika norakstīti pases dati, kas bija jāparaksta, un arī prom nekur viņš neaizgāja, bet kapec to nevareja mierīgi izstastit?

Bet vai esat ēduši itāļu saldējumu? To kas noperkams Latvijā? Tad jūs nēsat ēduši itāļu saldējumu! Tas tik ir kaut kas!!! Pirmkārt jau atšķiras vafeles – ir pieejamas parastās, mērcētas šokolādē un mērcētas šokolādē un riekstos, un cena nav atkarīga no saldējuma daudzuma, bet gan no vafeles veida. Saldējumu liek nevis smukās bumbiņās, bet gan tādiem kārtīgiem pikučiem – parasti trīs veidus, bet ja grib, var dabut arī mazāk Nedaudz nostāk no centram atradām vienu fantastisku saldējuma vīru, kas pats arī nodarbojas ar saldējuma taisīšanu – un šis saldējums bija vēl 100 reiz labāks par to, kas bija tika uzskatīs par augstāko klasi un noperkams pilsetas centrā! Te arī bilde no ĪSTĀ saldējuma vīra kafeinīcas:

Florencē bija tik ārkārtīgi karsts, ka vakarus un pēdējo nakti (kurai nebija viesnīcas) pavadījām sēžot jaukā skatu laukumiņā, no kura paveras skats uz visu pilsētu. Taisījām piknikus, ēdām sierus, dzērām vīnus, dedzinājām svecītes noskaņai, kā ari dziedājām un klausījāmies ļoti dažādu tautu dziesmas (bijam cilveki no 6 dažadam valstim). Šis skatu laukumiņš otrā upes krastā patiešam ir ļoti jauks un tur noteikti ir verts aiziet, lai redzētu visu Florenci sev pie kājām.
Laikam šie jaukie vakari ir tieši tas, kas man patika vislabāk.

Kas ir tava spilgtākā atmiņa no Florences?

P.S. visas bildes var apskatīt te: http://www.flickr.com/photos/7738724@N03/
diemžel apgrieztā secībā…
Liela daļa bilžu istenībā ir Agneses un Daigas – mans fotoaparāts mani pievīla… gandrīz visi kadri sanākuši stipri izplūduši.

Osnabrück

Pagājušās nedēļas brīvdienu piedzīvojums saucās – mēs bijām Osnabrukā!

Var jau būt, ka pārāk regulāri apskatot skaistas vietas, ēkas un laukumus cilvēks pierod, un prieks vienkarši kaut kur pazūd. Lai nu kā, mans personīgais viedoklis ir, ka nekā īpaša jau nu Osnabrukā noteikti nav. Nu labi, kādas 4 skaistas baznīcas, rātsnams, parasta, dzeltenīga māja, ko dēvē par Pili un mazas ieliņas ar vecām mājām. Bet tomer nepamet sajūta, ka nekas īpašs – nu tāds, kad ieraugi un gribas teikt ‘ōō….!!!!’ nebija! Ak, jā, vēl Osnabrukā atrodas Remarka muzejs, ēka, kur, ja vien mēs pareizi saprotam, viņš esot dzimis. Tur var arī redzēt, kādas grāmatas, kādās valodās ir iztulkotas – redzami visu grāmatu vāciņi. Un atkl, var jau būt, ka nepareizi sapratām, bet pēc tur redzamās informācijas vienīgā valoda, kurā iztulkoti visi Remarka romāni ir krievu. Un man patiešām likās, ka latvieši būs pacentušies, un iztulkojuši visas tik slavena vīra grāmatas.

Kaut arī pati pilsēta mūsos neizraisīja sajūsmas vilni, tas nebūt nenozīmē, ka diena nebija izdevusies! Pavadījām ļoti jauku laiku izdomājot paši savus vēsturiski, interesantus stāstus par satiktajiem pieminekļiem, objektiem un ēkām – par tibetiešu meiteni, kas aizgājusi no mājām, par Frīdrihu nākošo, kas cenšas iekarot iedzīvotāju labvēlību un vēl daudz ĻOTI interesantu stāstu!

tibetieshu meitene:

Osnabrukas bazniica:

paareejaas fotograafijas skataties sheit: http://www.flickr.com/photos/7738724@N03/

Mācības

Tā kā mēs šeit ne tikai atpūšamies un ceļojam, bet tomēr arī mācamies, tad šķiet vajadzētu uzrakstīt kādu pastāstu, kā tad mums ar to veicās!

Mācību sistēma un forma, protams, nedaudz atšķiras no mums tik pierastās un pieņemtās Latvijas sistēmas. Priekšmetus var izvēlēties katrs pats, nekas īsti netiek uzspiests ‘no augšas’, un tad atkarībā no tā, ko esi izvēlējies pēc noteikta laika vari iegūt diplomu. Protams, ja gribi iegūt diplomu tēlotāj mākslā, nevari ņemt priekšmetus matemātikā un arī otrādāk! Mums par lielu parsteigumu ir arī dažādi kursa ‘nokārtošanas’ veidi, ir pie mums pieņemtais eksāmens semestra beigās, bet ļoti daudz kur – nepieciešama tikai prezentācija un ir arī tādi priekšmeti, kurus nokārto vienkarši izpildot majas darbus, ja tādi ir, un vienkarši apmeklejot nodarbības!

Mēs, draudzīgais pulciņš, no LV esam izvēlējušies 3 priekšmetus. Galvenie izvēles kritēriji, protams, bija interese, pasniezēja lekciju vadīšanas stils, prasibas nokartošanai un kopējā sajūta par priekšmetu! Tā nu esam izvēlējušies divus priekšmetus angliski un vienu vācu valodā, kur cītīgi mēginam sekot līdzi un saprast par ko, kapēc un kad runājam!

Vēl mums arī divreiz nedēļā ir vācu valoda. Tas ir ļoti nopietns, svarīgs un ne pārāk viegls pasākums. Lasam, klausamies un ‘runājam’ par visdažādākajām tēmām – tieši pašlaik appriežam paisumu, bēgumu, dambjus un vēja ģeneratoru uzbūvi. Iedomājoties, cik bieži par šīm tēmām esmu runājusi, piemēram, angliski, man galīgi nav skaidrs, kāpēc man tas jāzina vācu valodā. Bet runāt, censties un mēgināt, protams, vajag – tāpēc ļoti cītīgi pildam prasīto un ļoti ceram uz labiem rezultātiem.

Vēl Brēmenes universitātē var izvēlēties ļoti daudz dažādus interesantus sportus, par kuriem gan ir atsvešķi jāpiemaksā, bet ja vien neizvēlies jāšanu ar zirgu, sērfošanu vai kaut ko vēl eksotiskāku, cenas ir ļoti lētas (peldešana – par semestri 18 eiro). Tā nu bijām pieteikušās uz 3 dažādām sportiskām aktivitātēm. Diemžēl, dejošānā mums pateica, ka bez puiša mēs varam iet projām, jo cerības tikt pie dejām neesot. Ar nākamo izvēli – peldēšanu – mums arī neveicās, jo tieši tajā laikā ir lekcija, uz kuru ejam. Bet ‘ķīniešu masāža’ pārspēja visu! Man noteikti neizdosies to pateikt labāk kā Agnesei, tāpēc mēginšu atstastit Pasniedzēja, kas ir no Ķīnas, tika raksturota, kā sieviete, kas ‘dabūjusi ar ķieģeli pa seju’, jo nekadas emocijas viņas sejā tā arī nepārdījās! Cilvēka berzēšana caur drēbēm, bez jebkādas masāžas eļļas arī pārāk lielu sajūsmu neizpelnījās, bet buršanās, roku kratīšana un noteiktu tekstu skaitīšana, lai atbrīvotos no ļaunās energijas, izraisīja tik lielu jautrību, ka bija grūti ievērot noteikto klusumu!

Tā nu mēs, meitenes, no sportiem atteicāmies, bet sportisku aktivitāšu, noguruma un jautrības pilnigi noteikti pietiek!

Tā nu pavadu laiku kopā ar citiem Erasmus studentiem, lēnām iepazīstos ar lekciju biedriem, bet tai pat laikā pavadu daudz laika kopā ar citiem no LV!